Skolas vēsture

1906.gadā Jānis Turausks dibināja privāto izglītības iestādi – tirdzniecības skolu ar kroņa skolas tiesībām. Pirmajā mācību gadā skolā bija I un II sagatavošanas klase un I pamatklase, bet ar 1907. gadu arī II pamatklase. Pirmajā mācību gadā skolā strādāja 4 skolotāji un 3 skolotājas, to skaitā arī pats J.Turausks, kuram bija tiesības pasniegt vācu valodu un ģeogrāfiju.

Pirmajā mācību gadā skolā jau bija iestājušies 66 bērni, no kuriem 49 zēni un 17 meitenes. Tas pilsētā bija liels jaunums, ka vienā skolā mācījās gan zēni, gan meitenes. Sabiedrības nostāja nebija viennozīmīga. Jauno skolu ar zēnu un meiteņu kopmācības sistēmu daļa sabiedrības uzņēma diezgan naidīgi, kā rezultātā skolas administrācijai ar preses starpniecību vairākkārt nācās pamatot šādas skolas mācību efektivitāti.

II Pasaules kara laikā skola turpina savu darbību, taču drīz vien tās telpās iekārto kara hospitāli. Skola pārceļas uz privātmāju Saules ielā, kuras telpās tā darbojas līdz kapitulācijai. 1938. gadā tiek iesvētīts skolas karogs, ko izšuva skolas audzēkņi. Karogs skolai tika atdots 1990. gadā, pateicoties bijušajam ventspilniekam Jānim Berķim.

Uz 1907. gadu J.Turauska tirdzniecības skola ir ne vien vienīgā šīs puses kopmācības skola, bet arī vienīgā vidusskola ar samērā plašu latviešu valodas un literatūras kursu. Pārējām Ventspils skolām tā bija viena no aktuālākajām problēmām.

Tirdzniecības skola jau šajā laikā varēja lepoties ar diezgan plašu skolas bibliotēku, kurā bija mācību grāmatas gan latviešu, gan citās valodās.

Skolas bibliotēku J.Turausks katru gadu ievērojami paplašināja. Skolā valdīja samērā brīva un latviska gaisotne, kuru nodrošināja gan privātskolas statuss, gan proporcionāli lielais latviešu skolēnu skaits, gan paša J.Turauska personība un viņa sabiedriski politiskā darbība pilsētas mērogā.

Tirdzniecības skolas pastāvēšanas laikā (līdz 1915.g.), J.Turauskim izdevās iegūt tikai viņa skolai piešķirtas unikālas tiesības un dažādus atvieglinājumus:
1) ar 1907. gada 26. maiju Ventspils tirdzniecības skolas audzēkņi un audzēknes varēja braukt pa visiem Krievijas dzelzceļiem par pazeminātu tarifu;
2) kara klausības ziņā baudīt II šķiras atvieglinājumus;
3) pēc pieciem gadiem nokalpotiem tirdzniecībā, skolu beigušie tika iecelti goda pilsoņu kārtā un tiesībās;
4) tirdzniecības skolas absolventi arī varēja iestāties par aptieķnieku mācekļiem, noliekot tikai eksāmenu latīņu valodā ģimnāzijas 4 klašu kursa apmērā.

Skolu beidzot, J.Turauska tirdzniecības skolas absolventiem bija tiesības iestāties par veikala vadītājiem, grāmatu vedējiem un korespondentiem, kroņa un privātajā tirdzniecības, banku un rūpniecības iestādēs. Kroņa iestādēs kalpodami, tie baudīja visas kroņa dienesta tiesības un priekšrocības.

1909. gada 23. februārī Jānis Turausks ar mācītāju Teodoru Grīnbergu nodibina J.Turauska tirdzniecības skolas trūcīgo skolēnu palīdzības biedrību. Biedru skaits līdz 1915. gadam svārstījās no 25 līdz 35 cilvēkiem. Biedrība vairākas reizes gadā rīkoja saviesīgus vakarus, kuros piedalījās J.Turauska tirdzniecības skolas skolēni, pilsētā ievērojami kultūras darbinieki, aktieri, mūziķi, pat viesmākslinieki. Biedrības rīkotie pasākumi pilsētā bija ļoti populāri par ko liecina ne tikai presē bieži publicētās atsauksmes, bet arī ievērības cienīgais apmeklētāju skaits un pasākuma ieņēmumi. Šie pasākumi parasti notika “Družbas” zālē (tagadējais pilsētas Kultūras centrs), kura spēja uzņemt lielo 350-500 apmeklētāju skaitu. Ieejas biļešu cenas svārstījās no 0,30 rbļ. līdz 1,50 rbļ. Līdz ar to vakara ieņēmumi vidēji bija 400-600 rubļu apmērā, bet 1913. gadā rīkotajā “bazārā ar izrīkojuma vakaru” – 1262 rubļi un 93 kapeikas.

Biedrības ieņēmumi tika sadalīti visām skolas aktuālākajām vajadzībām – tējas galdam skolniekiem, bibliotēkas paplašināšanai, mācību līdzekļu iegādei, laboratoriju uzlabošanai un, galvenais, trūcīgo skolnieku uzturēšanai.

Pirmos piecos pastāvēšanas gados skola īrēja telpas Vācu biedrības namā Ostas ielā 25, bet šaurības dēļ mācību process bija stipri apgrūtināts. 1912. gadā J.Turausks par saviem līdzekļiem uzcēla trīsstāvu mūra ēku ar plašām telpām pilsētas centrā Jūras un Štammera (tagadējā Saules iela 19) ielu stūrī. Pie skolas atradās plašs neapbūvēts pagalms, kuru skolēni izmantoja vingrošanas stundām un rotaļām brīvajā laikā.

Līdz ar skolas pārcelšanos uz jaunajām telpām 1912. gada rudenī, skola kļuva sešklasīga. Blakus skolai tika izveidots ilgi gaidītais pansionāts skolniekiem, kuri nedzīvoja pilsētā. J.Turauska skolu apmeklēja ne tikai pilsētā un pagastā dzīvojoši bērni, bet arī no tālākiem rajoniem – Kazdangas, Kuldīgas, Talsiem u.c.

Sākot ar 1928./29. mācību gadu komercskolā mācības notika jau pēc vispārējām komercskolu programmām. Bez vispārizglītojošajiem priekšmetiem, komercskolā mācīja: mašīnrakstīšanu un stenografēšanu, darbus ķīmijas un preču laboratorijās, komercaritmētiku, grāmatvedību, saimniecisko ģeogrāfiju, politekonomiju un kooperāciju, tirdzniecības un vekseļu likumus, preču zinības un tehnoloģiju, korespondenci un kantora praksi, bet mehānikas nodaļā: stiprības mācību; vispārējo elektrotehniku; mašīnu elementu un pārvadu ierīces; tvaika katlus un mašīnas; iekšējos dzinējus; mašīnu zinības; sūkņu, ūdens un tvaika turbīnu piemērošanu lauksaimniecībai; tehnoloģiju; tehnisko zīmēšanu; tehnisko rēķināšanu; projektus un kalkulāciju, kā arī būvniecības pamatus. Dziedāšana un ticības mācība skolēniem nebija obligāta. Vidēji skolniekam nedēļā bija jāmācās 36-37 mācību stundas.

Sākot ar 1929./30. mācību gadu arodu skolas mehānikas nodaļa sāka gatavot arī tirdzniecības kuģu III šķiras mehāniķus, kā rezultātā mehānikas nodaļas mācību programmas tika pieskaņotas jūrskolu kuģu mehāniķu nodaļu attiecīgo klašu programmām.

Skolas nauda komercskolā bija 50,- Ls gadā, bet mehānikas nodaļā 10,- Ls gadā. 1930-to gadu sākumā komercskolā 40% trūcīgākos un centīgākos, bet arodskolā 20% atbrīvoja no mācību maksas un piešķīra stipendijas.

1930-tie gadi skolā pagāja samērā mierīgi. Paralēli mācību darbam, skolēni piedalījās dažādos valsts svētkos un citās sabiedriskās aktivitātēs: spodrināja skolu, piedalījās talkās Meža kapos, Meža dienās Kaziņmežā, devās ekskursijās un pārgājienos, rīkoja dažādus pašdarbības vakarus, piedalījās pulciņos (kopš 1920-to gadu sākuma skolā darbojās pretalkohola pulciņš “Cerība”), dejās, dziedāja korī.

Jau 1921. gadā Ventspils pamatskolās un vidusskolās ieviesa formu cepures, bet tās sākotnēji bija pārāk dārgas (400 rbļ.) un atļauties tās varēja tikai retais, bet 1930-tajos gados jau gandrīz visi komercskolas un arodskolas skolnieki nēsāja melna samta cepurītes ar zaļu apmalīti un zelta aukliņu.

Aktuālākās skolas problēmas bija telpu, darbnīcu, kā arī kopgalda un internāta trūkums. Ar katru gadu skolēnu skaits pieauga. Daļa lauku bērnu dzīvoja dažādu korporāciju uzturētos pansionātos.

Jau 1936. gadā direktors J.Lukins uzsāka saraksti ar Izglītības ministriju ar mērķi paplašināt skolas telpas. Skolas galā Saules ielā 17 atradās lipīgo slimību slimnīca, kuras atrašanās vieta blakus skolai bija gaužām nepiemērota. 1937. gadā blakus esošā slimnīcas ēka tika nojaukta un 1938. gada 7. martā ar Izglītības ministrijas pilnvarojumu tika noslēgts pirkšanas līgums ar pilsētas pašvaldību par zemes gabala Saules ielā 17 (1786m2 par 4465,- Ls) pirkšanu VVKA vajadzībām. Pēc 1939. gada 23. septembra “Ventas Balss” datiem: “valsts komercskolas un arodu skolas jaunceltnē jau sākušies skolas darbi… “. Ar jaunā korpusa būvi, skolas telpas tika būtiski paplašinātas – 1. stāvā tika izvietotas dažādas darbnīcas, telpas niķelēšanai, bromēšanai, krāsotavai, kā arī materiālu noliktava, halle un mazgātava. 2. stāvā – ārsta kabinets, viena klase, vingrošanas zāle ar skatuves telpu, kuru vajadzības gadījumā varēja pārvērst par klasi. Jaunā korpusa celtniecība kopumā izmaksāja ap 100 000,- Ls.

1930-to gadu otrajā pusē skolas audzēknes ilggadējās rokdarbu skolotājas un akvarelistes Irmas Leskinovičas vadībā izšuva skolas karogu, kurš tika iesvētīts Ventspils ev.-lut. baznīcā 1938. gadā. (Abas karoga puses – arodskolas dzelteno un komercskolas zaļo bija šuvusi Stūrmaņa kundze, bet uzraksti un simboli izšūti pēc I.Leskinovičas metiem). Pēc II pasaules kara padomju varas gados skolas karogu pie sevis Siguldā glabāja mašīnbūves priekšmetu skolotājs Nikolajs Cimmermanis, bet pēc viņa nāves 1965. gadā karogu pārņēma bijušais ventspilnieks Jānis Berķis, kurš to skolai atdeva 1990. gadā.

Krieviem ienākot, skolu pārdēvēja par Ventspils Valsts ekonomisko tehnikumu. Šajā laikā skolā mācījās 328 audzēkņi, no kuriem 217 – arodskolā, bet 111 – komercnodaļā. Jaunais skolas nosaukums saglabājās tikai vienu gadu, jo jau nākamajā 1941./42. mācību gadā, vācu okupācijas laikā skola pārgāja uz iepriekšējo nosaukumu – Ventspils Valsts Komercskola un Arodskola.

II pasaules kara laikā skola darbu turpina, kamēr tajā tāpat kā 1. vidusskolā ierīkoja kara hospitāli. Tad abas mācību iestādes pārcēlās uz privātnamu Saules ielā 44, kur mācības turpinājās 2 maiņās.

1945. gada sākumā tika izveidots Ventspils politehnikums, kurš apvienoja gan bijušo komercskolu, gan arī arodskolu. Jau vasaras sākumā laikrakstā “Brīvā Venta” tika publicēti aicinājumi reģistrēties bijušajiem komercskolas audzēkņiem, kas vēlējās turpināt mācības ekonomiskajā tehnikumā, kā arī tautskolas 7. klasi beigušos, kas vēlējās iestāties sagatavošanas klasē (bez pārbaudījumiem)
1947. gadā Ventspils politehnikumu (agrāko VVKA) slēdza.

Jau 1940. gadā 2. oktobrī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izdeva dekrētu “par valsts darba rezervēm”, ar kuru bija paredzēts plašos apmēros un paātrinātā tempā apmācīt simtiem tūkstošu jauniešu dažādās specializācijās rūpnīcu vajadzībām. FRA (fabriku, rūpnīcu apmācību) skolās tika noteikts 6 mēnešu ilgs apmācības kurss masveida profesijām, kurās uzņēma jauniešus vecumā no 16 – 18 gadiem neatkarīgi no iepriekšējās izglītības. Turpretim arodskolās tika noteikts 2 gadīgs apmācību kurss, kurā gatavoja kvalificētus strādniekus. Arodskolā uzņēma jauniešus no 14-15 gadu vecuma ar iepriekšēju izglītību ne zemāku par 4 klasēm.

1947. gada 11. jūlijā Darba rezervju republikāniskā pārvalde izdeva pavēli Nr.448 “Par speciālās arodskolas Nr.2. organizēšanu Ventspilī”. Par pirmo skolas direktoru iecēla Vasīliju Ignatjevu, kurš veica visus skolas atvēršanas darbus.

1948. gada februārī Ventspilī bijušā politehnikuma telpās Saules ielā 17/19 tika iekārtota Darba rezerves ministrijas speciālā arodskola Nr.2 ar 3 gadīgo apmācību kursu. 1. februārī ieradās pirmā skolnieku grupa – 90 cilvēku sastāvā, bet vēlāk vēl 150 audzēkņi. Arodskolai bija piešķirtas kopmītnes Padomju (Kuldīgas) ielā 49. un 51. (bijušā zāģeņu īpašnieka Kāna mājā un bij. ārsta Feitelberga nams). Skolniekiem nekavējoties tika izsniegti formas uzvalki un veļa.

Mācības skolā notika krievu valodā, bet 1950-to gadu vidū sāka organizēt arī latviešu grupas.

No 1955. gada skola tika pārdēvēta par Ventspils pilsētas 20. profesionāli tehnisko skolu. Pēckara aktuālākās problēmas skolā nebija radušas risinājumu vēl 1950-to gadu sākumā. Skolā trūka pārtikas, kurināmā un mācību līdzekļu. Pēc kara un 1950-tajos gados skolas apmācības sistēma un vispārējais izglītības līmenis bija sasniedzis savu zemāko punktu visas skolas pastāvēšanas vēsturē. Vēl joprojām skolā ir saglabājušās fotogrāfijas ar melnās formās tērptiem audzēkņiem (skola formas deva valsts) un kādu padomju kara varoni centrā. Kopš šī laika skola tautā ieguva jaunu apzīmējumu – “frāķi”, kas bija atvasināts no FRA skolu nosaukuma. Šeit gan jāiebilst, ka pēc sava statusa arodskola nekad nav bijusi FRA skola un tāpēc šis nosaukums, kurš tiek lietots arī šodien, neatbilst vēsturiskai patiesībai.

Līdz ar 1969. gadu sākās aktīvi profesionālo mācības iestāžu efektivitātes uzlabojumi. Visā Latvijas PSR teritorijā esošajām profesionālajām mācību iestādēm bija jāpāriet uz pilnu vidusskolas apmācības programmu. Lai veicinātu skolēnu izvēli par labu vidējai profesionālajai izglītībai nevis tikai profesionālajai (ar 8 klašu vispārējo izglītību), ar Latvijas KP CK un Ministru padomes 1969. gada lēmumu Nr.294 iesaukšana aktīvajā karadienestā tika atlikta uz mācību laiku un vienu gadu – darbam specialitātē. Laikā līdz 1975. gadam valstī bija jādubulto profesionālajās mācību iestādēs uzņemto audzēkņu skaits.

1975. gadā skola pārgāja uz vidusskolas programmu un tika pārdēvēta par- Ventspils pilsētas 20. profesionāli tehnisko vidusskolu, kurā varēja apgūt remontatslēdznieka, virpotāja, elektromontiera, pavāra, konditora, autoatslēdznieka, mūrnieka-montāžnieka, kuģu remontatslēdznieka (līdz 1990. gadam) un citas profesijas.

1996. gadā skolu pārdēvēja par Ventspils 20. arodvidusskolu, bet 2008. gadā par Ventspils Profesionālo vidusskolu. Savukārt, 2011./2012. mācību gadu skola uzsāk kā viens no 6 pirmajiem Profesionālās izglītības kompetences centriem Latvijā. Ir sācies jauns posms mūsu skolas attīstībā.